No kultūrpolitikas viedokļa raugoties, nosauktās valstis pārstāv dažādus finansējuma modeļus, kur valsts ieguldījums kultūrā ir salīdzinoši atšķirīgs. Jāatzīst gan, ka pasaules pieredze rāda, ka tieši valsts finansējumam pēdējos gados ir tendence tieši palielināties, norādod uz abpusēju ieinteresētību, proti – kultūrai sekmīgi attīstīties un nest pienesumu arī kopējā valsts labklājībā (gan garīgajā, gan ekonomiskajā).

Nenoliedzami, ka ir jārunā par piemērotākām formām un tiek jau arī runāts, tomēr Latvijas gadījums no gada uz gadu pierāda, ka ļoti smags mums ir tas sociāli vēsturiskais mantojums. Grūti ir ar tiem alternatīvajiem finansu avotiem.

Vai Vācijas un Francijas budžeta deficīts šogad pieaug tikpat daudz, cik Latvijā, vai arī mazāk?

Vai šīs valstis pēdējos gados ir dzīvojušas tik lielā kredītu un neefektīvu valsts tēriņu sviestā kā Latvija, kurai naudu aizņemties kļūst grūti?

Attiecīgi, cik lielā mērā Latvijai šobrīd ir cita izeja, kā samazināt finansējumu kultūrai (ja jāliek pretim veselības aprūpei vai izglītība)?

Par perspektīvu.
Vai mēs varam sagaidīt, ka valsts turpinās būt kultūras lielākais aizgādnis vai arī valsts loma kultūras uzturēšanā sagaidāms, ka samazināsies? Ja samazināsies, tad vai mēs neesam fakta priekšā, ka pasaule ir mainās un arī kultūrai ir jāmeklē jaunas iespējas, piemērotākas formas, kā pastāvēt?

Par risinājumu.
Vai atkārtot vēsturiskus un no mūsu situācijas salīdzinoši atrautus stāstus par Somiju (citi apstākļi, citas iespējas, kāda vispār tieši stratēģija?) nav nelietderīgi, salīdzinot iespēju rosināt, kā un kādas kultūras izpausmes var izmantot krīzi, lai kļūtu pieejamākas plašākam cilvēku lokam un neatkarīgās no budžeta finansējuma? Galu galā vai nav laiks veidot jaunus ienākumu gūšanas modeļus vai arī meklēt, kā izmantojot brīvā laika/citus resursus?

Varbūt trūkst jaunu, aizraujošu, uz pašorganizāciju balstītu ideju, nevis budžeta cipariņu? Varbūt to veidošanai jātur atvērts prāts un jāiegulda enerģija?

priecājos par 3. punkta izvirzīšanu